BROADCASTS.com

Suns pie ķēdes – vai patiesi tas ir vienīgais risinājums, ko izmantot, lai pasargātu citus dzīvniekus un cilvēkus? Vai tomēr ir citas alternatīvas, kā nenodarīt pāri ne vienam, ne otram. Par to, kā atrisināt šādu situāciju, spriedīsim raidījumā Kā labāk dzīvot. Diskutē kinoloģe Laine Kupča un Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas pārstāve Lita Konopore. Ierakstā uzklausām patversmes "Labās mājas" vadītāju Astrīdu Kārkliņu. Dzīvnieku patversme "Labās mājas" atrodas Rīgā, Juglā. Šeit nonāk suņi un kaķi no visas Latvijas un dzīvo patversmē tik ilgi, kamēr tiem tiek atrasti jauni un gādīgi saimnieki. Lita Konopore uzskata, ka cilvēku, kuri atzīst suņu turēšanu pie ķēdes, domāšanu nemainīs. "Mums jādomā par to, kā maksimāli padarīt nepieejamus šiem cilvēkiem suņus un kaķus," atzīst Lita Konopore. "Te ir nopietni jāstrādā, un mēs arī strādājam pie jauniem Ministru Kabineta noteikumiem attiecībā uz tirdzniecību, uz sludinājumiem, lai ierobežotu pieejamību, piedāvājumu. Arī patversmēm ir daudz kritiskāk ir jāskatās uz to, kam viņi nodod adopcijā dzīvniekus, it sevišķi, ja dzīvnieki ir dzīvojuši pie ķēdes, ja ir izrādījuši agresiju, vai bijušas citas uzvedības problēmas, kā košana, klaiņošana. Jābūt ļoti kritiskiem, lai atkārtoti dotu adopcijā šos dzīvniekus. Jārisina ir nepieejamības jautājums." Turēšana pie ķēdes iespaido suņa psihi. "Sociālā izolācija sunim sagādā tikpat lielu stresu kā fiziskas ciešanas, kā ievainojumi. Viņš sākumā vispār nesaprot, kas notiek, kad tiek pielikts pie šī graboša aukstā, slapjā vai karstā metāla gabala. Pēc tam viņš pamazām it kā izskatās mierīgāks, bet viņš kļūst pasīvs, viņš salūzt, jo viņa salūzt griba, viņš turpina ciest un gaidīt to brīdi, kad varēs izbēgt no ķēdes, kad varēs skriet un darīt, ko viņa vajadzības diktē," analizē Laine Kupča. Viņš piedzīvo lielu stresu asinīs ir paaugstināts kortizola un adrenalīna līmenis un suns arī kļūst dumjāks. Viņam mirst nervu šūnas un viņš ir nemitīgā stresā, ko noteikti kādā veidā izreaģēs. Laine Kupča neapmāca suņus, kas turpinās dzīvot pie ķēdes. "Jo agrīnāk dzīvnieks tiek pielikt pie ķēdes, jo mazākas iespējas dzīvniekam vēlāk iekļauties vidē kā daļai no sociuma," norāda Lita Konopore. "Viņš, nekontaktējot ar cilvēku, zaudē sev vajadzīgās prasmes un iemaņas. Nav tā, ka jebkurā brīdī tās var atgūt. Daudz ko var labot, ja cilvēkam ir milzīga vēlme strādāt ar kinologu. Realitāte ir tāda, ka mums ir daudz vairāk dzīvnieku, nekā atbildīgu cilvēku. Katrā gadījumā, kur redzam, ka tiek mēģināts dzīvnieku likt pie ķēdes, procesu būtu jāpārtrauc maksimāli agri. Cilvēku visiem ķēdes suņiem Latvijā nepietiek un nepietiks." Viena no veselības problēmām, kas rodas, ir pārkaršana, jo bieži šie dzīvnieki tiek turēti saulē ar mazu stūrīti ēnas. Tāpat dzīvnieki cenšas atbrīvoties, kārpot zemi, rodas nagu un ķepu savainojumi. Pat vismaigākā kakla siksna cirkulē ap kaklu un izberž apmatojumu sākumā, vēlāk pat ādu. Bieži šie dzīvnieki netiek vesti pie veterinārārsta, jo viņus arī nevar aizvest, jo ir asociāli - destruktīvi, agresīvi, satraukti.