BROADCASTS.com

Ir grūti iedomāties, ka it kā ikdienišķas darbības, kā mazgāšanās, maltītes pagatavošana vai izkāpšana no gultas, kas veselam cilvēkam nesagādā nekādas neērtības, cilvēkam ar īpašām vajadzībām var sagādāt teju nepārvaramas problēmas, ja vien laikus netiek piedomāts pie tā, kā pareizi iekārtot mājokli.  Kā pielāgot māju cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro un vērtē Vides pieejamības eksperts invalīdu un viņu draugu apvienībā "Apeirons" Jurģis Briedis un arhitekte Elīna Rožulapa. "Sākt no nulles ir vieglāk, nekā kaut ko pārbūvēt," atzīst arhitekte Elīna Rožulapa, jo tad ir vieglāk paredzēt dažādus risinājumus, lai cilvēkiem dzīve kļūtu labāka. Jau esošās ēkās vienmēr ir kādi ierobežojumi. Bet arī mazos dzīvokļos un tipveida mājās ir iespējas veikt kādus uzlabojumus. Bet tas atkarīgs ne tikai no ēkas un telpas, bet arī tā, kādi cilvēkam ir funkcionālie traucējumi. Jurģis Briedis atzīst, ka, mājokli pielāgojot, jāskatās individuāli. Ir it kā elementāras lietas, kas var palīdzēt uzlabot dzīves kvalitāti ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti, bet arī gados vecākiem cilvēkiem. Kā piemēru viņš min cepeškrāsni, kuras durvis atveras uz sāniem, ne leju. Diemžēl tādas iegādāties var retāk un tās ir arī dārgākas. Tāpat būtisks ir rozešu izvietojums un augstums. Jurģis Briedis dalās novērojumos par grupu dzīvokļiem, kas pēdējā laikā top arvien vairāk. Lai arī tie ir domāti vairāk cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, viņiem var būt arī funkcionāli traucējumi.  "Sastopos ar to, ka nav izpratnes par to, ka viņam ikdiena būs jāpavada vienam, ka nebūs atbalsta," atzīst Jurģis Briedis. Tas saistīts ar it kā dažādiem sīkumiem, kas būtiski cilvēkiem, kuri pārvietojas ratiņkrēslā vai ar staiguli. Piemēram, cik augstu no grīdas izvietotas elektrības rozetes, cik augstu atrodas loga rokturi, kā veras durvis un cik platas ir durvju ailes. "Projektos, kur pasūtītāji ir pašvaldības, diemžēl bieži redzam pilnīgu neieinteresētību cilvēka patiesajā problēmā," atzīst Elīna Rožulapa. "Pašvaldība var pasūtīt un pieņemt  projektu grupu mājai, kur pirmajā stāvā paredzēti dzīvokļi cilvēkiem ratiņkrēslos, bet koplietošanas telpas, kas paredzētas kopīgai atpūtai vai mācībām, ir otrajā stāvā bez lifta. Pašvaldības atbilde ir tāda, ka ierīkot pacēlāju ir pārāk dārgi." Arhitekte skaidro, ka šādās reizēs pašvaldība norāda uz normatīvo aktu, kas nosaka, ka noteiktās prasības var neievērot, ja tas nosaka nesamērīgu slogu būves īpašniekam. "Bet būve vairs nekalpo mērķim, jo projekta nosaukums ir iespējas dzīvot patstāvīgu dzīvi cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem. Kā viņš dzīvos patstāvīgu dzīvi. Tādi mums ir skumjie stāsti,” turpina Elīna Rožulapa. "Vairākos projektos redzams, ka nav bijusi iniciatīva iejusties tā cilvēka ādā, kurš to ēku vai dzīvokli lietos. Nav bijusi ieinteresētība pašam iejusties, nav bijusi ieinteresētība pieaicināt kādas esošās iestādes darbinieku, kas labi pārzina šo cilvēku ikdienu. Tie ir skumjie stāsti.” Jurģis Briedis uzskata, ka ne vienmēr nauda ir problēma, bet gan prioritātes, reizēm prioritātes ir smukākas mēbeles, ne pacēlājs. "Esmu redzējis, ka iegulda milzīgus līdzekļus, bet neliederīgi,” bilst eksperts. "Cena nemainās no tā, vai rozete tiek iebūvēta pie grīdas vai vajadzīgajā augstumā."