BROADCASTS.com

Latvijā katrs desmitais iedzīvotājs ir cilvēks ar invaliditāti. Kā palīdzēt šai sabiedrības daļai iekļauties darba tirgū un ko varam darīt, lai dotu ne tikai iespēju pilnvērtīgi dzīvot, bet arī lai cilvēki ar invaliditāti justos novērtēti un vajadzīgi, vērtējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Situāciju raksturo un vērtē invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" valdes loceklis Ivars Balodis, dizainere, mākslas vēsturniece, mamma jaunietim ar invaliditāti, "Apeirona" aktīviste Ieva Rosme. Viņa dalās personiskā pieredzē un arī iepazīstina ar datiem no sava maģistra darba, jo savā darbā pievērsusies tēmai par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem nodarbinātību. Uzsākot izpēti, Ieva Rosme konstatējusi, ka dati ir skarbi un šokējoši, lai arī virspusēji šķiet, ka viss ir kārtībā vai tūlīt būs kārtībā. Cilvēku ar garīga rakstura traucējumie Latvijā ir ap 30000. Tikai 14,5% no viņiem ir nodarbināti. Bet 80% no šiem cilvēkiem, lai arī pieauguši, dzīvo ģimenēs, jo nav citu iespēju un izvēles. Runājot par grupu dzīvokļiem cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, „Apeirons” ir piefiksējis, ka grupu dzīvokļus veido vietās, kur 10 km rādiusā nav nekādas infrastruktūras. “Mēs esam daudz kur ievērojuši, braucot un skatoties šo vides pieejamību, vai tiek nodrošināta. Ne visur tā tiek nodrošināta tādā jēgpilnā veidā, kur cilvēki tiešām to labi varēs izmantot. Kaut kādi risinājumi ir, it kā kaut kas ir, bet ikdienā tam cilvēkam tas radīs problēmas, nevis iespējas kā tādas,” vērtē Ivars Balodis. “Otrām kārtām, esam ievērojuši, ka tiešām tie grupu dzīvokļi tiek izvietoti ārpus Rīgas, Latgales novadā, piemēram, vienā vietā, kur ir divas tādas vietas, kur cilvēks varētu aiziet – vienā pusē, grupu dzīvoklim ir pansionāts, otrā pusē ir kapiņi un vairāk nekā nav. Un trešā lieta, kas ir, man liekas, ka mēs atkal līdz galam neizprotam to, kāpēc grupu dzīvoklis ir vajadzīgs un tas droši vien ir pašvaldībām jāsaka.” Ivars Balodis norāda, ka bieži grupu dzīvokļi ir izveidoti kā kopmītne ar dienas centra funkciju, kur tualete, piemēram, uz pieciem dzīvoklīšiem vai piecām istabiņām, ir viena virtuvīte uz pieciem cilvēkiem. “Rezultātā to patstāvību arī tur nevar līdz galam saprast, kā tas ir, un tev joprojām tas institūcijas ietvars paliek visā šajā lietā. Tas man liekas nepareizi, kur esam palaiduši garām kaut ko? Nevajadzētu tā būt. Nauda ir iztērēta, tas ir uzcelts vai labiekārtots, vai izremontēts un mums arī kā nevalstiskai organizācijai bieži vien pietrūkst spēka vai apstrīdēšanas kaut kādas, jo pēc papīriem jau it kā viss ir kārtībā, pēc jēgas, pēc būtības, pēc tā cilvēciskā skatījuma, nu kaut kas baigi nav kārtībā,” analizē Ivars Balodis. “Cilvēkiem, kas veido grupu namus, nav izpratne par to, kas īsti šis ir pakalpojums un kam tas ir paredzēts. Pašvaldību pārstāvji vispār nezina, kas tajās grupu mājās dzīvos. Tie cilvēki ir ārkārtīgi dažādi – dažiem ir vajadzīgs lielāks atbalsts, dažiem mazāks,” atzīst Ieva Rosme. Sabiedrības Integrācijas fonda Sociālas saliedētības departamenta direktore Alda Sebre iepazīstina ar savstarpējās palīdzības platformu "Dod iespēju". Personu ar invaliditāti skaits ik gadu turpina pieaugt: 2016. gadā cilvēku ar invaliditāti īpatsvars no kopējā valsts iedzīvotāju skaita bija 8,8%, bet 2020. gada beigās jau 10,5%, liecina Labklājības ministrijas dati. Tas norāda uz nepieciešamību pēc daudz skaidrāka un intensīvāka plāna šo cilvēku nodarbinātības veicināšanā, kā arī plašāku sabiedrības izpratnes veicināšanu, lai cilvēki ar invaliditāti tiktu iesaistīti un uztverti kā līdzvērtīgi.