BROADCASTS.com

Par cīņas suņu šķirņu pilnīgu aizliegumu Latvijā runas te uzvirmo, te noplok. Tikmēr šie suņi dzīvo kopā ar mums un noteiktai sabiedrības daļai tas raisa bažas par savu un apkārtējo drošību. Vai šādu suņu izskaušana ir vienīgais risinājums, lai tie potenciāli neapdraudētu apkārtējos, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē raidījuma "Ķepa uz sirds" producente Inese Kreicberga, amerikāņu pitbulterjera īpašniece Inga Lupančuka un kinoloģe Marika Krauja. Ierakstā uzklausām zoopsiholoģi Ingu Cerbuli. Šis ir klausītājas rosināts temats. Īss situācijas raksturojums. Kluss Pierīgas ciemats, draudzīgi kaimiņi, izņemot vienu, kura mājas pagalmā skraida pitbulterjers. Ja tikai skraidītu, bet diezgan agresīvi rej gan uz garāmgājējiem, gan uz kaimiņiem, arī maziem bērniem. Vai aiz gara laika, vai tiešām dēļ rakstura, suns papluinījis kaimiņienes sētu. Neapmierinātība un sūdzības policijai krājas. Cietusī uzskata, ka šādas suņu šķirnes ir valstī jāaizliedz. Vai ar pitbulu izskaušanu tiesām būs līdzēts? Varbūt vaina nav sunī, bet saimniekā? "Uzticīgi cilvēkiem, ļoti spēcīgi ne tikai miesas būvē, bet arī rakstura ziņā. Ar viņiem var pacīnīties, jo man nepatīk garlaicība. Man patīk izaicinājumi, arī viņam patīk izaicinājumi," izvēli par labu pitbulterjeram raksturo Inga Lupančuka. "Viņi ir ļoti jautri, drošsirdīgi, paklausīgi. Ar viņiem nav garlaicīgi, viņi mīl dzīvi, mīl cilvēkus. Ir šādas tādas problēmas ar zooagresiju, bet tas ir kontrolējams." Inese Kreicberga norāda, ka ir divu veidu cilvēki. "Pirmie ir tie, kas saprot, ko nozīmē suņa audzināšana. Viņi saprot to, ka suns ģimenē mainīs pilnīgi visu dzīvi. Viņiem jāparedz laiks, lai ar to spēlētos, audzinātu, ietu uz nodarbībām. Tie cilvēki arī rūpīgi izvērtē šķirnes aprakstu un iegādājas no sertificēta audzētāja," atzīst Inese Kreicberga. "Tad ir otra daļa cilvēku, kas "pavelkās" uz kaut kādu modes šķirni, piemēram, "komisāru Reksi" un viņi grib smuku bildīti. Viņi pa lēto no dažādiem sludinājumu portāliem nopērk kaut ko bez papīriem, jo uz izstādēm mums nav jāiet." "Un par to pitbulu kaimiņos - kā mēs varam zināt, ka tas ir pitbuls? Nav nekāda apliecinājuma. Gribētu redzēt ciltsrakstus. Otrs - kāda ir saimnieka attieksme un kā ir nodarbinājis savu suni. Jo cilvēki saprot, ka viņi negrib ieguldīties nodarbinātībā. 90% gadījumu vainīgs pie situācijas ir saimnieks nevis suns," turpina Inese Kreicberga.  Inga Lupančuka piebilst, ka ar suni ir jāstrādā katru dienu, nevar tikai reizi nedēļā aiziet pie kinologa. Marika Krauja piekrīt teiktajam, ka suns ir saimnieka spogulis.  "99% ir tas, ko iegulda, tāds suns arī būs. Cilvēki ļoti bieži paņem suni, iedomājas, ka būs idille un skaisti, ka suns gulēs pie kamīna, bet realitāte ir tāda, ka suns rej, suns var kost, viņš skrien, viņš grib savu aktivitāti kaut kur izlikt. Ir jāstrādā ar suni, ir katru dienu jādarbojas," atzīst Marija Krauja. Marija Krauja vērtē, ka ideāli būtu, ja cilvēki, pirms ņemt suni konsultētos ar kādu instruktoru, kā sagatavoties kucēna ienākšanai mājās. Instruktors varētu pastāstīt, ar ko rēķināties. Viņa gan piebilst, ka šādu gadījumu nav, parasti suņu saimnieki nāk jau pēc tam, kad iegādājušies suni un ir sākušās problēmas. Inese Kreicberga uzskata, ka Latvijā suns cilvēkiem ir ļoti viegli pieejams. "Ir cilvēki, viņi nopērk māju, nopērk suni un ko viņi dara: attaisa vaļā durvis un viņš valkājas pa pagalmu. Ko viņš darba - viņš apmierina savu instinktu un rej, aprej garāmgājējus, ošņājas. Viņš pats sevi nodarbina un suns tiek izlaists, jo saimnieks uzskata, ka ar dzīvnieku nav jānodarbojas. Kur tam sunim likt to enerģiju? Viņš grauž sētu, grib atrast veidu, kā izmukt. Kāpēc jums vajag suni, ja jūs ar viņu negribat nodarboties," analizē Inese Kreicberga.