BROADCASTS.com

Par labām kaimiņu attiecībām runā daudzviet Eiropā, jo daudzās Eiropas pilsētās saskaras ar sociālās vienaldzības pieaugumu un solidaritātes trūkumu starp tās iedzīvotājiem. Vairākās valstīs veiktā aptauja atklāj, ka cilvēka labklājību pozitīvi ietekmē labas attiecības ar kaimiņiem. Lieliski! Tikai, kā šādas attiecības panākt? Par kaimiņu attiecībām sarunājas Rīgas Apkaimju alianses valdes priekšsēdētājs Māris Jansons, Rīgas pilsētas Apkaimju iedzīvotāju centra koordinatore Daiga Mežale un Latvijas Universitātes Latvijas Universitātes Antropoloģijas studiju nodaļas lektors Kārlis Lakševics. Mājokļu attīstītāja „Bonava Latvija” pārdošanas un mārketinga vadītājs Kaspars Ekša iepazīstina ar aptaujas, kā cilvēki uztver apkaimi un "kaimiņu būšanu", rezultātiem. Apkaime cilvēku uztverē ir grupa ar kopīgām interesēm un lielākā daļa arī informēta, vai šāda grupa viņu apkārtnē ir.  Lielāka nozīme šai grupai ir Latvijas mazpilsētās. 83% aptaujas dalībnieku norādīja, ka piederības sajūta un vēlme piederēt šai grupai ir mazpilsētā. Rīgā tikai 36% to norādīja. 61% tieši latvieši ir izteikuši vēlmi piederēt apkaimes kopienai. Tikai 33% cittautiešu norādīja, ka svarīgi piederēt kopienai vai būt labās attiecībās ar kaimiņiem. Reāli iesaistīties apkaimju attīstībā ir gatavi tikai 25% no aptaujātajiem. Tas prasa papildus resursus un laiku, cilvēki arī norādījuši, ka pieņemtie lēmumi neatbilst paša uzskatiem un viena daļa uzskata, ka viņus interesē tikai paša mājoklis un viņi negrib nekur piedalīties (26%). 52% norādīja, ka attiecības ar kaimiņiem ir distancētas. Latvija izplatītākais attiecību modelis ir, ka kaimiņus nepazīst, bet ir lietišķas attiecības, piemēram, sveicina. Draudzīgas attiecības ar kaimiņiem nepiekopj. 29% atbildēja, ka pazīst un veic kopīgas aktivitātes ar kaimiņiem, bet nav draugi. 16% atzina, ka ar kaimiņiem ir arī labi draugi un iet ciemos cits pie cita bieži. Rezervētas un lietišķas ir kaimiņu attiecības. Vecākās paaudzes cilvēki vairāk nav draugi ar kaimiņiem. Jaunākiem cilvēkiem attiecības ar kaimiņiem svarīgākas. Tomēr 32% kaut reizi mūžā lūguši palīdzību kaimiņiem, neskatoties uz lietišķām attiecībām, visbiežāk pieskatīt mājokli, ja dodas tālākā braucienā. Kā arī parūpēties par mājdzīvnieku – pabarot, izvest pastaigā. 36% norādījuši, ka neuztic kaimiņiem pieskatīt dzīvokli, augus vai mājdzīvniekus, jo to veikuši pavirši vai nepilnvērtīgi. 17% atbildēja, ka prombūtnes laikā no mājas pazudušas mantas. Tas veicina neuzticību. Kārlis Lakševics atzīst, ka aptaujas rezultāti nav pārsteigums. Klausītāju komentāri liecina, ka arī Latvijā ir gadījumi, ka "kaimiņš ir tuvāks nekā radi". Māris Jansons atzīst, ka Rīgā ir lielāka anonimitāte, bet tajās apkaimēs, kuras vairāk līdzinās mazpilsētām, arī iedzīvotāji ir aktīvāki.  "Rīga patiesībā neatšķiras no Latvijas šajā ziņā. Bet, kā ienest daudzstāvu mājās, kur nesakopta šaura kāpņutelpa ir vienīgā kopīgā telpa, tas ir daudz grūtāk," vērtē Maris Jansons.   Daiga Mežale piekrīt, ka lielajos dzīvojamos rajonos kopienas sajūta ir problemātika un arī grūtāk vienoties par kopīgi veicamiem darbiem.   Kārlis Lakševics norāda, ka reizēm arī daudzdzīvokļu mājās rodas kopība, parasti tas ir saistīts ar nepieciešamību risināt kādu problēmu, tas arī raisa tālāk pat draudzīgas attiecības reizēm. Bet lēmumu pieņemšanā būtiskas problēmas rada finansējums un arī ienākumu nevienlīdzība kopienas dalībnieku vidū.  "Bieži situācija mājā, ko cilvēki var atļauties, ir dažāda. Ne vien tas, ko var atļauties, bet kāda ir viņu sajūta par to, cik dažādās iesaistītās institūcijas ir atbalstošas," vērtē Kārlis Lakševics. Zema uzticība ir apsaimniekotājiem un arī bankām, tāpēc bieži cilvēks, kas kopienā virza kādas problēmas risināšanu, tiek uztverts kā daļa no elites, sistēmas, kas varētu potenciāli mēģināt citus apzagt.