BROADCASTS.com

Situācijas, kad tuvinieki rūpējas par kādu smagi slimu ģimenes locekli, mēdz būt smagas, un reizēm tas ir jādara ilgstoši. Taču kurš rūpējas par pašu kopēju psihoemocionālo līdzsvaru un kur saņemt palīdzību, ja tāda ir nepieciešama, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas klīniskā virsmāsa Aiga Lasmane, SIA „Paliatīvā aprūpe" pakalpojuma vadītāja, sociālā darbiniece, medmāsa Rita Krinberga, biedrības „Samariešu atbalsts mājās” dienesta vadītājs Viesturs Kleinbergs un pacientu biedrības "Dzīvības koks" atbalsta grupu vadītāja Ramona Kokina. Pa tālruni sazināmies ar  Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta Ārstniecības kvalitātes nodaļas vadītāju Sanitu Janku un Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas Onkoloģijas pakalpojumu vadības virsārsti Baibu Štreinerti. Rita Krinberga mudina smagi slimu cilvēku radiniekus meklēt palīdzību, ja tomēr cilvēki pieņem lēmumu paši rūpēties, jārēķinās, ka draud izdegšana, kā arī tas nav ieteicams no ētikas viedokļa. Žēluma moments ir daudz lielāks gan tam kurš rūpējas, gan aprūpējamajam. Viņš domās vai teiks, ka netiek aprūpēts tā, kā pienāktos Darbiniekam, kurš iet pie aprūpējamā, jāsāk strādāt ar tuvinieku, skaidrojot, ko darīs, kādas tam var būt sekas. Ja tuvinieks būs visu laiku ar slimo cilvēku, „pēc kāda laika viņš būs izdedzis, tukšs kā čauliņa, noguris, pārguris”. "Esot kopā ar paliatīvo pacientu, jārēķinās, ka būs jāsaskaras ar aiziešanu. Ja ar ko strādā profesionālis, viņš zina kurā momentā ko darīt un kam zvanīt. Tuviniekam ir vajadzīgs ļoti liels atbalsts. Arī sēru periods, arī par to būtu jādomā un jāatbalsta tuvinieki. Paliatīvais pacients ir aizgājis, un kas tālāk notiek ar cilvēkiem?. arī tad būt vajdzīgs atbalsts tuviniekiem," atzīst Rita Krinberga. Ja būtu nodrošināta komandas sadarbība starp slimnīcas speciālistiem, aprūpētājiem, ģimenes ārstu, māsiņu, sociāliem darbiniekiem, tad arī vieglāk tuviniekiem būtu izturēt.